Anda Rožukalne, Latvijas sabiedrisko mediju ombuds
Sandra Sprudzāne, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docente, SEPLP eksperte
Žurnālisti pastāvīgi strādā ar informāciju par cilvēku privāto dzīvi un izmanto ne vien privātus datus, bet atklāj ļoti intīmas detaļas. Vispārējā dalīšanās ar datiem un to pašprezentācija tīmeklī plaši pavērusi personiskās informācijas vārtus. To sauc arī par privātuma cinisma laikmetu, kas skaidro nenoteiktības, bezspēcības un neuzticības pilnu attieksmi pret personas datu apstrādi digitālajās platformās, padarot privātuma aizsardzību subjektīvi bezjēdzīgu (Hoffmann, Lutz, & Ranzini, 2016). Tomēr Satversmē, citos normatīvajos aktos un visos profesionālās ētikas kodeksos minētais pienākums aizsargāt privātumu nav atcelts.
Ko nosaka ētikas vadlīnijas un dažādu valstu prakse?
Cieņa pret personu ir pirmais ētikas princips, kas nosaka privātas informācijas vērtējumu žurnālistikā. Tas nozīmē, ka jāievēro personas intereses, attiecības un emocijas, saprātīgie mērķi un privātums. Otrs ir utilitārais princips jeb pienākums izvairīties no nepamatota kaitējuma nodarīšanas. Tā piemērošana sākas ar potenciālā kaitējuma (nelaime, sāpes un sagaidāmo ieguvumu (laime, bauda un sāpju neesamība)) identificēšanu, attiecinot to uz visiem ieinteresētajiem. Nākamais solis ir objektīvs kaitējuma un ieguvumu salīdzinājums (Gauthier, 2010).
Privātums ir fiziskas vai juridiskas personas tiesības kontrolēt vai noteikt, kādu informāciju par šo personu drīkst uzkrāt un saglabāt un kam šo informāciju ir atļauts izmantot. Ja par kādu tiek publicēta informācija bez cilvēka atļaujas, pastāv iespēja, ka žurnālistam par to nāksies atbildēt pat tad, ja vēstījums vai attēlojums ir patiess un precīzs.
Latvijā ir spēkā Fizisko personu datu apstrādes likums, kas iekļauj arī žurnālista darbības regulāciju, kas nosaka, ka atļauts "apstrādāt datus žurnālistikas vajadzībām, ja tas tiek darīts ar mērķi publicēt informāciju, kas skar sabiedrības intereses".
Arī Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālajās vadlīnijās aktualizētas sabiedrības intereses. Latvijas sabiedriskie mediji savos raidījumos un publikācijās ievēro personas tiesības uz privātumu un nepublicē ar normatīvajiem aktiem aizsargātu personas informāciju. Privātu informāciju un attēlus var publicēt gadījumos, ja persona pati to atklāj un atļauj, apzinoties publicēšanas faktu. Izņēmumi pieļaujami gadījumos, ja šādas informācijas publicēšana ir nozīmīga sabiedrības interesēm un tā ir saistīta ar publiskām personām, kuru darbība, lēmumi un viedokļi ietekmē sabiedrībai būtiskus jautājumus. Šādos gadījumos žurnālists izvērtē, vai sabiedrības ieguvums no informācijas publicēšanas ir lielāks par personai nodarīto kaitējumu.
Eiropas Padomes vadlīnijas par privātuma aizsardzību medijos nosaka, ka personisko informāciju nevajadzētu publiskot bez attiecīgās personas piekrišanas. Tomēr, ja pastāv sevišķas sabiedrības intereses, to var publicēt arī bez saskaņošanas. Sabiedrības interešu sarakstā, neizslēdzot arī citas jomas, parasti iekļauj ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, nodokļu maksātāju līdzekļu neatbilstošu izlietošanu, nacionālās drošības, vides un sabiedrības veselības aizsardzību, noziedzību un citas politiskās un sociālekonomiskās tēmas.
Cik atklāt sabiedrībai, ko slēpt no ziņkārīgajiem?
Diskusijā par privātumu starp "atklāt" vai "sargāt" pastāv būtisks nošķīrums, kas attiecas uz informācijas publiskošanas mērķi, tās publicēšanas mērogiem, žurnālista ieguldījumu informācijas pārbaudē un personas statusu – cilvēks ir publiska vai privāta persona (Pričins, 2021). Būtiska ir informācijas iegūšanas vieta – vai tā ir publiska vai privāta (mājas, dzīvoklis, privāts pagalms). Jau minētās sabiedrības intereses ir būtiskākas par ziņkārības apmierināšanu. Lai cik cilvēks atklāts, baumu par privāto dzīvi publicēšana ir pretrunā ar profesionālo ētiku, savukārt senāku privātās dzīves faktu atkārtota publiskošana jāvērtē no lietderīguma viedokļa. Šaubu gadījumā var palīdzēt godīga atbilde uz jautājumu, vai iespējams izstāstīt stāstu, pārmērīgi neizmantojot ar privāto dzīvi saistītus faktus, īpaši, ja tie skar ar publikāciju nesaistītu cilvēku privātumu.
Latvijas mediju vēsturē ir interesants piemērs, kas apliecina medija lomas svarīgumu un liek pārdomāt, vai pieejama informācija ir vienmēr publiskojama. Laikraksts bija ievietojis kailfoto attēlus ar pirts ainām un tiesa atzina, ka notikusi iejaukšanās personas privātajā dzīvē, pārkāpta personas fiziskā integritāte, personiskais noslēpums un tiesības uz savu attēlu.
Cilvēkiem ir gan sociāla vajadzība, gan dabiska vēlme kontrolēt piekļuvi sev un privātai informācijai par sevi. Privātums ir būtisks, lai mēs izjustu sevi kā personas un kā pašnoteikšanās morālos aģentus (Gauthier, 2010). Pat tie cilvēki, kas vēlas sabiedrības uzmanību, tomēr sargā atsevišķas privātās dzīves nianses.
Slavens arī privāti?
Slavenības zina, ka privātuma zaudēšana ir maksa par slavu. Politiķi un amatpersonas apzinās, ka viņi pakļauti sabiedrības kontrolei. Tas nenozīmē, ka sabiedrībā zināmi cilvēki reizēm nesūdzas par pārāk atklātu savas personīgās dzīves atspoguļojumu.
Tomēr sabiedrībai ir milzīga interese par publisku personu privāto dzīvi, liekot medijiem izvērtēt atšķirību starp informāciju, kas mums nepieciešama, un informāciju, ko mēs vienkārši vēlētos iegūt; nošķirot "nepieciešams zināt", "vēlas zināt" vai "tiesības zināt" un "interese zināt" (Gauthier, 2010).
Cilvēki, kas nav ne valsts amatpersonas, ne slavenības, var nonākt sabiedrības uzmanības centrā apstākļos, kas parasti saistīti ar traģēdiju vai katastrofu, un viņu tiesības tad kļūst par mediju ētikas jautājumu. Tomēr arī nelaimes gadījumi aplūkoti divējādi: nav pieļaujama informācijas izpaušana par cietušajiem (tikai tad, ja viņi paši to vēlas), un cits skatījums – informācijai par nozīmīgiem negadījumiem, traģēdijām un noziegumiem piemīt sabiedriski nozīmīga vērtība, lai arī tās izplatīšana var aizskart kāda privātumu (Krüger, 2021).
Jaunas dilemmas radījuši sociālie mediji, kas izjauc publiskā un privātā robežas, un arī žurnālistiem ir viegli piekļūt lietotāju informācijai. Tāpēc ziņu medijiem rodas ētiski jautājumi, kā rīkoties ar informāciju, kas rada kaitējumu, bet ir publiski pieejama (Krüger, 2021).
Slavenu cilvēku privātuma (ne)ievērošanas medijos piemērs ir Lielbritānijas karaliskās ģimenes pārstāvji princis Harijs un viņa sieva Megana. Karaļpāris ir ierosinājis vairākas tiesvedības pret medijiem, apsūdzot tos viņu privātuma aizskaršanā, izmantojot nelikumīgas metodes. Pierādījumi par slavenību, karalisko personu un citu tālruņu sistemātisku uzlaušanu noveda pie Levesona lietas. Tā ir izmeklēšana par britu preses kultūru, praksi un ētiku, kuras rezultātā izdevēji izbeidza tālruņu uzlaušanas praksi. Tika ierobežota arī slavenību fotogrāfu agresivitāte.
Latvijā 2020. gadā Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs saņēma sūdzību par sižetu par Pirmo Evanģēlisko Jēzus draudzi un tajā notikušo traģēdiju, kad mājdzemdību laikā bojā gāja 21 gadu veca sieviete un jaundzimušais, jo reliģiskās pārliecības dēļ netika izsaukti mediķi. Sižetā demonstrēta traģēdijas norises vieta. Arī citos medijos tika publicēti līdzīgi materiāli, publiskojot īpašuma adresi un fotogrāfijas, pēc kurām māja ir atpazīstama, lai gan sūdzības iesniedzēja ģimene īpašumu iegādājusies pēc traģēdijas, nezinot par iepriekš notikušo. Latvijas Mediju ētikas padome to vērtēja kā pārkāpumu, uzsverot, ka, ja konkrēto situāciju iespējams izgaismot bez personas privātuma kompromitēšanas, tas noteikti ir jādara.
Jaunākajos pētījumos privātums žurnālistikā tiek aktualizēts saistībā ar digitalizāciju, kas paredz specifisku ētikas jautājumu risināšanu, kā arī jaunu vadlīniju veidošanu kvalitatīvas mediju darbības nodrošināšanai. Tomēr mediji lēni pielāgojas datu radītām pārmaiņām žurnālistikā: tādas problēmas kā personas dati, algoritmi vai mākslīgais intelekts pašlaik vēl atrodas ētikas "neapgūtā teritorijā" (Porlezza, 2023).
Atsauces:
Gauthier, C. C. (ed. 2010). Understanding and Respecting Privacy, in Ch.Meyers, Journalism Ethics: A Philosophical Approach, PRAC PROF ETHIC (New York, 2010; online edn, Oxford Academic, 1 May 2010), Lasīt šeit.
Hoffmann, C. P., Lutz, C., & Ranzini, G. (2016). Privacy cynicism: A new approach to the privacy paradox. Cyberpsychology: Journal of Psychosocial Research on Cyberspace, 10(4), Article 7. Lasīt šeit.
Krüger, F. (2021). The Ethics of Privacy and the public interest. From principle to application. In Price, L.T., Sanders, K., & Wyatt, W.N. (Eds.). (2021). The Routledge Companion to Journalism Ethics (1st ed.). Routledge. Lasīt šeit.
Lundberg, I., Narayanan, A., Levy, K., & Salganik, M. J. (2019). Privacy, Ethics, and Data Access: A Case Study of the Fragile Families Challenge. Socius, 5. Lasīt šeit.
Porlezza, C. (2023). The datafication of digital journalism: A history of everlasting challenges between ethical issues and regulation. Journalism, 0(0). Lasīt šeit.
Pričins, M. (2021). Prasība atsaukt godu un cieņu aizskarošu ziņu: juridisko aspektu un žurnālistu pieredzes pārskats. SSE Rīga.